Latvijas Paviljons 2015. gada Venēcijas mākslas biennālē

Katrīna Neiburga un Andris Eglītis
56. Venēcijas mākslas biennāles Latvijas paviljonam ir uzbūvējuši arhitektonisku etīžu kompleksu par ikdienībā sastopamu jaunradi. Par iedvesmas avotu te kalpojis īpatns vernakulārās arhitektūras piemērs ar visu tam raksturīgo socioālās vides garšu – padomju laika privāto garāžu kooperatīvi, kuru īpašnieki tos šobrīd izmanto gan kā vasarnīcas, gan kā vaļaspriekam pielāgotas mehāniskās darbnīcas. Garāžu kooperatīva savrupais mikrokosmoss, kurā sociālekonomiskie apstākļi saplūduši ar privāto telpu, iemet atpakaļ sen pagājušā laikā. Vīri te ir kā šķūnīšu labirintos un rotaļu aizgrābtībā pazaudējušies puikas. Tomēr viņu ķimerēšanās ap motoriem vai pašizgudrotiem mehānismiem nav tik vien kā turpinājums no bērnībā skrūvētajiem konstruktoriem. Ne vienam vien tas ir reizē hobijs un izdzīvošanas metode ēnu ekonomikas zonā. Vaļasprieks kā pašekspluatācijas forma ir laika kapsula, kurā neoliberālisms ir ieslēdzis postindustriālā laikmeta proletariātu.
Pastaiga caur instalāciju

"Paduse. Pirmās asociācijas rodas ar spalvainu, varbūt sviedrainu vīrieša padusi. Latvijas Paviljons tiešām ir par vīriešu pasauli un viņu ikdienas radošumu postpadomiskās laiktelpas koordinātās."
/Ieva Astahovska/

"Daļa garāžu mūsdienās ir pielāgotas dzīvošanai. Citās iekārtotas vaļasprieka darbnīcas. Dažās joprojām tiek glabātas automašīnas. Tā ir noslēgta vīriešu komūna. Konvents, kas pulcē pensionētas plānveida tautsaimniecības zilās apkaklītes un neoliberālisma reformu gaitā slēgto rūpnīcu inženierus. Alķīmiķu dedzībā viņi te turpina nodarboties ar izgudrojumiem, konstruēt mehāniskas ierīces un pa jaunam pārlodēt no vecu aparātu iekšām izrautas mikroshēmas."
/Kaspars Vanags/

"Stāsts par Eiropas perifērijā mītošiem garāžu vīriem ir digitālā laikmeta izlolota pastorāle. Prasme izjaukt un atkal salikt kopā automašīnas motoru mūsdienās konotē to pašu, ko Henrijam Deividam Toro 1845. gada marta nogalē nozīmēja “aizņemties cirvi, noiet mežā, un sākt gāzt vēl pajaunas, garas un slaikas priedes”, lai uzceltu sev vientuļnieka būdu."
/Kaspars Vanags/

"Es atceros sajūtu, kāda ir, pārbraucot ar pirkstiem pār skalu saišķa galu vai malkas krāvuma sienu. Tā bija ļoti stipra un ļoti sena, noteikti pirmsvalodiska sajūta, ārkārtīgi dziļa un uzlādēta."
/Deivids Levi Stross, “From Head to Hand: Art and the Manual”/

"Padomju garāžu rašanās – tā ir daļa no valstī notiekošā privātās dzīves privatizēšanas procesa. [...] Garāžas parasti atradās patālu no dzīvesvietas, tādējādi tās jau no paša sākuma sāka pretendēt uz “otro māju” lomu."
/Kirils Kobrins/

"Garāžu kooperatīvos iekārtotās darbnīcas ir hermētiski noslēgts mikrokosmoss, kurā sociālekonomiskā vide saaugusi ar personīgo telpu. Specifiskās kopienas kolektīvā šiverēšanās un jaunrade te vienlaikus ir gan individuālo uzņēmēju rūpals, gan brīvā laika nodarbe. Pašekspluatācija kā vaļasprieks ir laika kapsula, kurā neoliberālisms ieslēdzis postindustriālo proletariātu."
/Kaspars Vanags/

"Ražošanas filozofija kļūst ateistiska, bārenīga un nehumāna. Tehnokosmosā nekas nav iepriekšdots, jo viss ir uztaisīts."
/Niks Lands, “Fanged Noumena”/

"Tehnoloģija atsedz cilvēka aktīvo attieksmi pret dabu, viņa dzīvības un līdz ar to arī viņa sabiedrisko dzīves apstākļu un no tiem izrietošo garīgo priekšstatu tiešo radīšanas procesu."
/Kārlis Markss, sociālists/

"Kā rada vīrietis? Viņš rada citu realitāti, citu pasauli ar saviem spēles noteikumiem. Vīrietis rada citas realitātes instrukciju un, reizē radot, arī vadās pēc tās. Debesskrāpji, rakstāmmašīnas, kabrioleti, trompetes, futbols, šahs utt."
/Marts Pujāts, dzejnieks/

"Vīrietis vienkārši ir sapņotājs. Viņam vajag iztēloties, fantazēt un izgudrot."
/Marts Pujāts, dzejnieks/

"Kad šie vīrieši nodarbojas ar savu lietu, raugoties tikai uz sejām, nav īsti skaidri saprotams vai viņi tajā brīdī dračī vai vīlē. Viņu sejas ir saspringtas, elpa nevienmērīga, sīkas sviedru piles klāj viņu pieres, kustības ir ritmiskas un vienmuļas."
/Oksana, vidusskolas skolotāja/

"[Padomju garāžas ir" vienkārši tukša telpa, kuru iespējams piepildīt ar nostalģiju,
bailēm, prieku, naidu, riebumu, ar ko vien vēlaties."
/Kirils Kobrins/

Garāžu vīru stāsts
No mākslinieces piezīmēm

"Kad sastrīdies ar sievu, uz kurieni mukt? Ja esi parasts puisis, kas neiet uz kafejnīcu siekaloties ap alus glāzi, tu iesi uz garāžu!"

"Remontā svarīga ir diagnoze."

Es esmu instrumentu mehāniķis. Un santehniķis. Un autoiekraušanas priekšnieks. Es daru visu un varu izdarīt visu. Ļoti lēnām. Man ir zelta rokas."

"Vai nu tev ir zelta rokas, vai nav."

"Oktobrī mani pārņem depresija. Nekas mani tā neskumdina kā putnu migrācija. Tas man ir visgrūtākais laiks - kad aizlido putni."

"Es tiešām cienu baušļus. Nekaut, nezagt, neiekārot. Un cilvēks nav cēlies no pērtiķiem."

"Pirms aptuveni 100 gadiem, visi mūzikas instrumenti tika noskaņoti toni augstāk par Dieva frekvenci, lai veidotos disonanse ar cilvēka organismu un zāļu ražotājiem paplašinātos tirgus. Mēs visi tikām noņemti no Dieva frekvences."

Šis ir pašgatavots arbalets. Mēs to izgudrojām šeit pat. Tā skaistums ir tāds, ka tu to atvelc ar visu spēku, bet, kad tas ir atvilkts, tu to vari turēt ar vienu pirkstu. Viss noslēpums ir zobratā. Ar to var viegli tēmēt."

"Viņiem jau galvenais nav tas, ko tu esi izgudrojis, bet vai pirms tam pasaulē nav bijis tā analogs. Tas arī ir tas trakākais darbs - meklēt, vai tam jau ir bijis kāds analogs. Mēs meklējām veselu gadu."

"Visi zina, ka pār pasauli valda Masoni. Viss ved uz cilvēces iznīcināšanu - prostitūcija, pornogrāfija un tā tālāk."

"Ja cilvēki šeit ieradās no Marsa, rodas jautājums, kā tur, uz Marsa, attīstījās? Kāds ir radījis cilvēku, ar gēnu inžinieriju. Veiksmīgi vai neveiksmīgi? Manuprāt, neveiksmīgi, jo cilvēki viens otru slepkavo, un tas nav pareizi."

"Es savu garāžu uzcēlu pats ar savām rociņām. Es biju gan celtnieks, gan elektriķis. Viss ar paša rociņām."

"Šī ir vieta, kur pavadīt savu laiku. Kur domāt. Kad ir silts, var pat iet peldēties. Te nav sieviešu, ļoti maz sieviešu."

Mākslinieki
Katrīna Neiburga un Andris Eglītis

Katrīnai Neiburga (1978.) ir ieguvusi maģistra grādu, studējot Latvijas Mākslas akadēmijā vizuālo komunikāciju. Mācījusies arī Stokholmas Karaliskajā mākslas institūtā. Aktīvi piedalās mākslas izstādēs kopš 2000. gada. Viņas darbi izstādīt Sidnejas un Maskavas biennālēs. 2008. gadā viņa bija Ars Fennica balvas kandidātu īsajā sarakstā, kā arī ieguvusi Purvīša balvu, kas ir Latvijā augstākais apbalvojums tēlotājmākslas jomā. Apjomīgs pētnieciskā žanra videostāsts „Preses nams“ (2012.) par pamestu augstceltni, kurā kādreiz mitinājās Latvijas kompartijas preses izdevumu redakcijas, izpelnījies uzmanību Rīgā, Helsinkos (Cable Factory Gallery), Budapeštā (Trafo Gallery), Tallinā (KUMU), Viļņā (Nacionālajā Mākslas galerijā), u.c. Katrīnai Neiburgai bieži ir bijusi cieša sadarbība ar skaņu mākslinieku Andri Indānu. Tāpat arī viņa strādājusi pie scenogrāfijas risinājumiem Latvijas Nacionālajā Operā, Permas Operas un baleta teātrī un uz citām skatuvēm, līdzdarbojoties pie „Jevgeņija Oņegina“, „Klīstošais holandietis“, „Lucia De Lammermoor“ iestudējumiem. 2015. gadā režisors Alvis Hermanis aicinājis viņu kā videoscenogrāfi piedalīties pie operas „La Damnation de Faust“ iestudējuma Bastīlijas operā Parīzē.

Andris Eglītis (1981) ir studējis glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā, I.E. Repina Mākslas institūtā Sanktpēterburgā un HISK Ģentē. Lai arī eļļas glezniecībai parasti ir virsroka mediju izvēlē, viņš labprāt veido arī telniecības darbus, te nesmādējot kā palīgus brīvdabas studijai kaimiņos dzīvojošo bebru koloniju, te veidojot arhitektoniska rakstura etīdes kā uzstādījumus gleznām. Viņa darbus caurvij interese par materiālā un nemateriālā attiecībām, kā arī par estētiskās formas un praktiskā (ne)pielietojuma mijiedarbība. Aktīvi piedalās izstāžu norisēs kopš 2000. gada un viņa bagātīgais personālizstāžu klāsts ietver skates Rīgā, Antverpenē, Berlīnē un cituviet. Ir Purvīša balvas laureāts (2013.)

Atbalstītāji: stāsts

Armpit
Latvijas paviljons 56. Venēcijas mākslas biennālē
Arsenāls, Venēcija
09.05. - 22.11.2015.

Mākslinieki: Katrīna Neiburga, Andris Eglītis
Kurators: Kaspars Vanags
Komisāre: Solvita Krese
Projektu vadītāja: Kitija Vasiļjeva
Arhitekts: Austris Mailītis
Grafiskais dizains: Edgars Zvirgzdiņš, Associates, Partners et Sons
Skaņu mākslinieki: Andris Indāns & Jānis Šipkēvics (aka Shipsi)
Gaismu mākslinieks: Māris Važa
Operators: Aigars Sērmukšs
Projekta koordinators Venēcijā: Michele Perna
Tehniskā komanda: Jānis Noviks, Mikus Bēvalds
Audiovizuālais tehniķis:
Vladislavs Gončarovs
Efekti un instalācijas iekārtas: Forma Machinery
PR speciāliste: Marta Krivade
Google Cultural Institute izstādes veidotāja: Ilze Rušmane

Foto: Katrīna Neiburga, Andris Eglītis, Ansis Starks, Andrejs Strokins, Karlīna Vītoliņa, Edgars Zvirgzdiņš

Pasūtītājs: Latvijas Republikas Kultūras ministrija
Organizētājs: Latvijas Laikmetīgās Mākslas centrs

Tiesību īpašnieki: visa multivide
Dažos gadījumos piedāvātais stāsts ir neatkarīgas trešas puses veidots un ne vienmēr pārstāv tālāk redzamo iestāžu viedokli, kas nodrošinājušas saturu.
Tulkot, izmantojot Google
Sākums
Izpēte
Tuvumā
Profils