“Kurš mūsdienu cilvēks gan varētu dzīvot bez maģijas, bez nelielas pasapņošanas?”

Iluzionists Meljess
Žoržs Meljess piedzima Parīzē, 1861. gada 8. decembrī. Pirms kļūšanas par vienu no nozīmīgākajiem režisoriem agrīnajā kino Žoržs Meljess bija zināms kā talantīgs iluzionists, un tāds palika līdz pat mūža beigām. Leļļu teātris viņu aizrāva kopš bērnības, un ar burvju trikiem viņu iepazīstināja divi šīs mākslas lietpratēji: Džons Maskeilins un Deivids Devants.
Mentors Robērs Udēns
1888. gada jūlijā Meljess par tēva ģimenes naudu iegādājās nelielu iluzionistu teātri, kas sākotnēji piederēja Meljesa mentoram Žanam-Ežēnam Robēram-Udēnam.
Tieši šajā teātrī Meljess ļāva vaļu savai dzīvīgajai iztēlei, uzvedot fantastiskas un neparastas ilūziju izrādes un skečus.
Kinematogrāfa pirmssākumi
1895. gada nogalē Žoržs Meljess ar sajūsmu noskatījās vienu no pirmajiem brāļu Limjēru kinematogrāfa seansiem. Vēlāk viņš stāstīja, kā pats un publika “sēdējuši pavērtām mutēm, mēmi aiz apbrīnas.” Meljess uzreiz aptvēra aizraujošo un brīnumaino potenciālu, ko pavēra brāļu kinematogrāfijas ierīce (“Cinématographe Lumière”).
Pirmie soļi kinomākslā
Tomēr brāļi Limjēri atteicās pārdot savas ierīces kopiju, jo neuzskatīja, ka viņu “izgudrojumam ir nākotne”. Taču Meljesam Londonā palaimējās atrast līdzīgu ierīci, ko bija izgudrojis Roberts Viljams Pols, zinātnisku instrumentu izgatavotājs.

Meljesa pirmā filma, ko viņš izveidoja gadu vēlāk, bija gan tikai Limjēru darbu atdarinājums, taču drīz pēc tam viņš uzņēma filmu “The Vanishing Lady” (Izgaistošā dāma” (1896. g.)): burvju triku filma, kas aizsāka agrīno, bet nozīmīgo ilūzijas un kino saplūšanu.

Pirmās filmas
Viņa baismīgā, trauksmainā pasaule, kurā velni, skeleti, rēgi un dēmoni atdzīvojas mainīgas perspektīvas ainās, raisīja gan šausmas, gan smieklus, aizrāva viņa publiku, un tā alka redzēt vairāk.
Montrejas studija
Panākumu iedvesmots, Meljess savā ģimenes īpašumā Montrejā, Parīzes apkaimē, par milzu līdzekļiem uzbūvēja kinostudiju. Kinostudijā bija aktieru ģērbtuves, dekorāciju noliktava, lūkas un gaismas filtrēšanas aprīkojums; studiju Meljess izmantoja līdz pat savas kinorežisora karjeras izskaņai.
No specializētās, tolaik unikālās stiklotās studijas vairs nav palicis nekas — pēc Otrā pasaules kara tā tika pilnībā nopostīta.
Specefektu filmas
Daudzslāņainas kompozīcijas, sapludināti kadri, montāža, tumši foni, pakāpeniski tuvplāni, teātra un pirotehnikas specefekti, ilūzijas…
Vīrs ar gumijas galvu
Meljesa filmēšanas tehniku caurstrāvoja atjautība. Piemēram, filmā “L'Homme à la tête de caoutchouc” (Vīrs ar gumijas galvu) viņš eksperimentē ar kameras efektiem un perspektīvu.
Gumijas galvas efekts tika panākts, izmantojot uz sliedēm novietotus ratiņus. Aktieris un ratiņi slīdēja pretim nekustīgai kamerai. Tādējādi, kad ratiņi tuvojas objektīvam, tiek panākts palielināšanas efekts, un otrādi — ratiņiem attālinoties, galva šķietami saraujas.
Ilūziju filmas Meljesam ļāva uz ekrāna uzburt ainas, kas nebūtu iespējamas uz skatuves — ķermeņa sadalīšana, saplacināšana vai uzsprāgšana, galvu un locekļu nociršana dzīviem varoņiem, dubultošana, stopkadri, pārvēršanās, lidojoši cilvēki un priekšmeti…
Ceļojums uz mēnesi
1902. gads bija viens no Meljesa ražīgākajiem gadiem — viņš uzņēma savu viszināmāko filmu “Ceļojums uz mēnesi”. Iedvesmu režisors smēlās no daudziem avotiem, tostarp no Žila Verna, H. Dž. Velsa darbiem, izpriecu laukumiem un operetēm.

Filmēšana ilga vairākus mēnešus un prasīja milzīgus līdzekļus. Lentes garums bija 853 pēdas (filma bija 13 minūtes ilga), un tajā ir redzamas 30 ainas.

Filmā vērojami brīnišķīgi un sarežģīti triki, kas iepriekš nebija redzēti. Filma ātri iemantoja pasaules mēroga atzinību, un lielos apjomos nelegāli tika izgatavotas filmas kopijas, it īpaši Amerikas Savienotajās Valstīs, kur Meljess bija spiests atvērt filiāli, lai aizsargātu savas filmas autortiesības.
Noriets
1908. gadā Meljess sasniedza savas karjeras virsotni — gada laikā viņš bija uzņēmis vairāk nekā 50 filmu. Tomēr šis gads iezīmēja arī Meljesa karjeras norietu; 1912. gadā viņš uzņēma savas pēdējās trīs filmas, kuras finansēja ietekmīgā kinokompānija Pathé. Visas trīs filmas piedzīvoja neveiksmi. Publika vairs nevēlējās skatīties pasakas. Ekrānos galveno vietu ieņēma Luī Feijāda poētiskais reālisms, Amerikas Savienotajās Valstīs Deivids V. Grifits pasaules kinomākslā ieviesa jaunus standartus, un pasaulei tuvojās Lielais Karš… Francijas kinokompānijas Pathé, Gaumont un Éclair bija izaugušas par vērienīgiem uzņēmumiem, taču Meljess nevēlējās savu mazo neatkarīgo kinostudiju pārvērst korporācijā.
Epilogs
1923. gadā Meljess bija spiests pārdot savu Montrejas studiju, lai atmaksātu savus parādus Pathé. Lai nopelnītu iztiktu, Meljess Monparnasas stacijā Parīzē tirgoja saldumus un rotaļlietas. Tur viņu atrada kāds žurnālists, un 1929. gadā režisoram par godu tika sarīkotas svinības. Trīs gadus vēlāk Meljess kopā ar savu sievu Žannu d'Alsī, ar kuru viņš apprecējās 1925. gadā, pārcēlās uz Kino asociācijai piederošo pansionātu Orlī. Viņš nomira 1938. gada 21. janvārī, Parīzē.
Mantojums
Meljesa radītie triki ir moderno specefektu pamatā, kas mūsdienās tiek veidoti digitāli. Holivudas meistari Meljesu nav aizmirsuši un uzskata, ka iluzionists no Montrejas pavēra durvis uz mākslinieciskās izpausmes bezgalību. Nesenākais un ievērojamākais veltījums Meljesa piemiņai ir režisora Martina Skorsēzes 2011. gada filma “Hugo”.
Tiesību īpašnieki: visa multivide
Dažos gadījumos piedāvātais stāsts ir neatkarīgas trešas puses veidots un ne vienmēr pārstāv tālāk redzamo iestāžu viedokli, kas nodrošinājušas saturu.
Tulkot, izmantojot Google
Sākums
Izpēte
Tuvumā
Profils