Sadko

Vrubela pirmie mēģinājumi darboties keramikas jomā sākās 19. gadsimta 90. gadu sākumā. Tie bija saistīti ar keramikas darbnīcu Abramcevā pie Maskavas, kas piederēja filantropam un mākslinieka draugam Savam Mamontovam (Савва Мамонтов, 1841–1918). Vrubela mēģinājumi bija tik veiksmīgi, ka drīz viņš kļuva par darbnīcas vadītāju. 1890. gadu otrā puse bija ievērojamākais periods mākslinieka daiļradē, kad viņš atklāja reducētās glazūras izgatavošanas tehnoloģiju.
Vrubela sieva bija dziedātāja Mamontova operas teātrī, tāpēc teātra repertuārs un scenogrāfija ietekmēja mākslinieka tēlu izvēli majolikas skulptūrām. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā ir divi darbi – "Pavasaris" un "Sadko", kas veltīti Nikolaja Rimska-Korsakova operu "Sniegbaltīte" un "Sadko" tēliem.
"Sadko", tāpat kā citi Vrubeļa majolikas darbi, ir kamīna dekoratīvais rotājums un paredzēts frontālam skatījumam. Majolikas tehnikā viedotais darbs "Sadko" labi ilustrē krievu Sudraba laikmetam (1890–1930) raksturīgo mākslas sintēzes tendenci. Mirgojoša spožā glazūra, kas sasaucas ar mākslinieka gleznām, vēl spēcīgāk rada teiksmainu iespaidu un atbilst iecerētajam dekoratīvajam mērķim. Darbam ir Vrubela gleznu kolorīts un jūgendstilam raksturīgas iezīmes.